Vašingtons Ērvings (Washington Irving) Alhambra

Tulkotāja: Dagnija Dreika, Māksliniece: Dina Ābele

Dižais romantiķis Vašingtons Ērvings ir dzimis 1783. gada 3. Aprīlī Ņujorkā, miris 1859. gada 28. novembrī Sanisaidā. Viņu dēvē par amerikāņu literatūras tēvu, romantisma klasiķi, pasaku burvi. Tas, ko viņš radījis, ir nemirstīgs. Rakstnieks sacerējis stāstus, aprakstus, esejas,

vēsturiskus un biogrāfiskus darbus, literatūras vēsturē viņš iegājis tieši kā romantisma klasiķis. Pie Sanisaidas muižas, kur Vašingtons Ērvings pavadīja pēdējos dzīves gadus, novietotas trīs skulptūras – nemirstīgo darbu varoņi, kurus radījusi rakstnieka auglīgā iztēle, – starp viņiem ir arī mauru ķēniņš Boabdīls no leģendu kopas par Alhambru. Angliski lasošajiem visā pasaulē Ērvinga darbi ir labi pazīstami, un beidzot ir pienācis laiks

iepazīstināt ar tiem arī latviešu lasītājus. Šķiet gluži simboliski, ka dižais romantiķis nācis pasaulē tieši tajā gadā, kad Amerika ieguva neatkarību. Viņa dzimtene vairs nebija angļu

kolonija, kad Ņujorkas tirgotāja Viljama Ērvinga ģimenē pasaulē nāca pēdējais – vienpadsmitais – bērns. Reizē ar jauno valsti bija piedzimis arī šīs tautas rakstnieks, par kuru vēlāk jūsmoja Džordžs Gordons Bairons, Semjuels Kolridžs, Valters Skots un daudzi citi.

Vašingtona Ērvinga dzīvi un daiļradi mēdz iedalīt trijos periodos. Līdz 1818. gadam rakstnieka materiālie apstākļi nebija atkarīgi no literāta darba, tādēļ viņš neuzskatīja sevi par profesionāli. Jaunais Ērvings bija republikānis un federālists, pēc aicinājuma – apgaismotājs. Viņu neatvairāmi valdzināja XVIII gadsimts angļu versijā – ar tā racionālismu, satīru un pamācošo humoru. Tādā garā tapa viņa agrīnie darbi, kuri ir publicēti anonīmi.

Arī būtiskākajā viņa daiļrades agrīnā perioda sacerējumā par Ņujorkas vēsturi savijusies burleska ar parodiju un grotesku.Deviņpadsmitā gadsimta pirmās desmitgades beigās rakstnieka daiļradē sākās krīze. “Oldstaila vēstuļu”, “Salmagundi” un “Ņujorkas

vēstures” autors sāka strādāt citādi – tapa “Skiču grāmata” (1819–1820) un “Breisbridžhola” (1822). Šie stāstu krājumi bija sākums romantismam – gan Ērvinga darbos, gan amerikāņu literatūrā. Otrais periods rakstnieka mūžā bija visauglīgākais. Tajā grāmatas “Ceļinieka stāsti” (1824) un “Alhambra”, ar kurām viņš iegāja vēsturē kā amerikāņu noveles tēvs. Ērvings ieradās Granadā 1828. gadā. Un atgriezās atkal nākamajā gadā – savādā kārtā valdnieka telpas Alhambrā nonāca viņa lietošanā kā dzīvojamā platība. Vēstnieks pavadīja tur vairākas nedēļas, un viņa apbrīna par šo vietu un skaisto pilsētu aizvien pieauga. Aizraušanās

pierakstīt leģendas izklaidēja diplomātu brīvajos brīžos. Šī mīlestības grāmata iznāca 1832. gadā. Ērvinga stāsti īpaši nelīdzinās tiem, kuri atrodami Eiropas noveļu autoru grāmatās, drīzāk gan renesanses laikā radītajiem. Latviešu literatūrā viņam varētu mazliet līdzināties Aleksandrs Grīns. Atgriešanās Amerikā 1832. gadā sakrīt ar jaunas radošās krīzes sākumu, jo Ērvings jau bija “atšķēlies” no pārējiem romantiķiem. Viņa laikabiedri – Džeimss Fenimors Kūpers, Edgars Alans Po, N. Hotorns, Hermans Melvils – aizvien bargāk kritizē naudas varas apmātās pasaules sabiedrību. Vašingtona Ērvinga vēlīnie – trešā perioda darbi – “Brauciens

pa prērijām” (1835) un “Astorija” (1836) joprojām ir romantiski, taču tie vairs nebauda visaptverošu lasītāju mīlestību – tie vēstīja norietu. Kā savā kritikā izteicās V. R. Paringtons – “Ērvinga spalva zaudējusi savu burvju spēku”.Ideja tulkot Vašingtona Ērvinga darbus radās, aplūkojot viņa namiņu Spānijā, kur šo rakstnieku vēl arvien ciena un atceras.

Esmu allaž pateicīga Zigmundam Skujiņam, jo ar viņa gādību man izdevās apskatīt Alhambru savām acīm. Būdama amerikāņu klasiķa pielūdzēja, kaut kādā mērā pat skolniece, ar patiesu prieku pirmoreiz iepazīstinu latviešu lasītājus ar viņa mūža labāko veikumu. Darināju šos tulkojumus ar tādu pašu aizrautību kā restaurētājs gleznu, atklājot vecas un brīnumskaistas freskas.

Dagnija Dreika