Savulaik, gatavojot „Saules dainu” datorizēto dziesmu masīvu kā atsevišķu grāmatu (Vīķe-Freiberga un Freibergs, 1988; 1991), dziesmu daudzums un daudzveidība noveda pie to klasifikācijas trīs jēdzieniski diezgan skaidri atšķiramās kategorijās: kosmoloģiskā saule, fiziskā saule un mitoloģiskā Saule. Nonākot pie tekstu poētiskās un strukturālās analīzes,sākotnējā iecere bija par „Trejādām saulēm” kā triloģiju, kur katrai šai dziesmu kategorijai būtu veltīts atsevišķs sējums. Tā tas arī ir noticis ar pašu pirmo sējumu par „Kosmoloģisko sauli” (Vīķe-Freiberga, 1997) un tā tas ir paredzēts ar vēl topošo sējumu par „Mitoloģisko Sauli” jeb teiksmaino Sauli un Saules mītu. Taču no 3652 „Saules dainu” sējumā publicētajiem tekstiem veseli 55% jeb 2011 teksti satur saules vārdu tā burtiskajā nozīmē. Sākot analizēt šo lielo skaitu „Fiziskās saules” dziesmu,drīz vien atklājās, ka arī tās sadalāmas trīs atšķirīgās apakškategorijās.Līdz ar to sākotnēji iecerētās „Trejādās saules” ir kļuvušas par „Divtrejādām saulēm”, lietojot pašās dainās atrodamu izteicienu. Sekojot jau agrāk publicētajiem sējumiem par „Hronoloģisko sauli” (1999) un „Silto sauli” (2002), šajā sējumā noslēdzam fizisko saules dziesmu analīzi ar „Gaišo sauli” kā fiziskās saules trešo galveno aspektu. Tas pievēršas saulei un saules gaismai kā vizuālām parādībām, ieskaitot visu, kas saistās ar saules mirdzumu un spožumu un kontrastiem starp gaismu un ēnu vai tumsu.