Pija Prjaņika un bandīti, Kairi Looka / Ulla Sāra(ilustrācijas), Pētergailis, 2020. 143 lpp.

No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš, ar grāmatas fragmentu varat iepazīties šeit: https://failiem.lv/u/k36rmu2mx

Igauņu bērnu rakstnieces Kairi Lookas (Kairi Look) jaunākā grāmata “Pija Prjaņika un bandīti” stāsta par māju Papeļu alejā 5, kurā dzīvo mazā Pija un viņas ģimene – mamma, tētis Pauls Prjaņiks, brālīši trīnīši un kaķis Vīkšķis. Pie viņiem bieži ciemojas vecmāmiņa un vectētiņš, kurš domā, ka Lieldienas var svinēt, kad tikai iegribas. Citā dzīvoklī apmeties dīvains politiķis Sīms Susi ar savu onkuli – kādreizējo cirka meistaru, kuram klausa bars zaķu. Vēl citā – Mirjama ar draugu Džeku no Kanādas, kurš prot sarunāties ar lāčiem. Grāmatas sākumā šķiet, ka šajā mājā notiek visdīvainākās lietas, kas dažkārt ļūst bīstami, līdz pakāpeniski viss noskaidrojas, gūstot loģisku izskaidrojumu. Ak, un kur tad vēl Pijas draugs Villems, skolotāja Katrīna, Noslēpumainā kaste, cepumi, zagļi un policisti, večiņas un kūkas?

Dažkārt Pijai jāatrisina neiedomājami daudz piņķerīgu lietu, bet tētis ir pārmocījies ar trīnīšiem. Bet ie arī citādi brīži.

“Kad ieradās Villems, Pauls Prjaņiks gatavoja savu firmas ēdienu. Tas sastāvēja no ceptiem kartupeļiem. Nekā cita tajā nebija. “Vissvarīgākais ir labas izejvielas,” viņš paskaidroja un meta Villemam ar zemjainu kartupeli. Tētis nebija īpaši precīzs, kartupelis palidoja garām Villemam un laukā pa logu.

Pēc vakariņām spēlēja kārtis uz konfektēm – to pieprasīja tētis. Viņš sēdēja pie galda, seši dūži biksēs un nekaunīgi krāpās. Kad uzvara bija rokā, viņš rūpīgi savāca sev pienākošās konfektes un pazuda savā istabā. Pija un Villems gāja tīrīt zobus.”

Kairi Lookas daiļrade Latvijā ir pazīstama, jo 2019. gadā izdevniecībā “Pētergailis” tika izdota viņas grāmata “Lidostas blaktis nepadodas”.

Kairi Looka( Kairi Look ) ir populāra igauņu rakstniece, kas izdevusi septiņas grāmatas, no kurām daudzas ir tulkotas angļu, somu, krievu, vācu, franču, lietuviešu un latviešu valodā. Kairi Lookas grāmatas vairākkārt ir nominētas prestižajai Igaunijas Kultūrkapitāla literatūras gada balvai, ieguvusi Igaunijas Bērnu literatūras centra, žurnāla Täheke (“Zvaigznīte”) un izdevniecības Tänapäev (“Šodiena”) rīkotajā konkursā “Mana pirmā grāmata” pirmo un trešo vietu, Tartu Bērnu literatūras centra balvu u.c.

2005. gadā Kairi Looka Tartu Universitāti absolvējusi kā fizioterapeite, 2008. gadā Amsterdamas Universitātē aizstāvējusi maģistra darbu par rehabilitāciju bērniem ar attīstības traucējumiem, papildinājusi zināšanas Somijas un Beļģijas universitātēs.

Kairi Looka strādā starptautiskā zinātniskā žurnālā un raksta stāstus arī pieaugušajiem.

Ulla Sāra (Ulla Saar) ir ilustratore, produktu dizainere, grafiķe un interjera dizainere, absolvējusi Igaunijas Mākslas akadēmiju. Ulla Sāra sākusi ilustrēt grāmatas, kad viņai bija trīs gadi – daudzas bērnu grāmatas viņas mājas bibliotēkā ieguva jaunu, lielākoties diezgan abstraktas formas dizainu. Ulla saka, ka viņa ar zīmuļiem cenšas noķert teksta toni, zīmējumos to atbalstīt nevis konkurēt ar tekstu. Viņas rotaļīgā pieeja papildina autora tekstu, kas lieliski izdevies grāmatā “Pija Prjaņika un bandīti”. Jau viņas pirmā profesionāli ilustrētā grāmata tika iekļauta prestižajā 2014. gada "The White Ravens" katalogā. Visas Ullas Sāras grāmatas ir guvušas starptautisku atsaucību.

Literatūras un filozofijas žurnālā Punctum sarunā ar tulkotāju Guntaru Godiņu Kairi Looka atzīstas, kāpēc viņa sākusi rakstīt bērniem: “Kāpēc sāku rakstīt grāmatas bērniem? Toreiz es mācījos Amsterdamā un nolēmu rakstīt blogu, bet ne par to, kas notiek ar mani, vairāk aprakstīju savas emocijas, pievienojot tām lielu devu fantāzijas. Piemēram, es rakstīju, ka dodos uz populāro Amsterdamas zivju tirgu kopā ar kaķi un kaķis tirgū izvēlas siļķi… Savā tekstā izmantoju hiperbolas, absurdu un humoru. Mana bloga rakstības maniere līdzinājās bērnu literatūras stilistikai. Drīz radās pirmās grāmatas bērniem. Kā jau tu norādīji, man ir svarīgs mūsdienīgums, realitāte. Bērni man ir teikuši, ka labai grāmatai jābūt mazliet aizraujošai, mazliet šausmīgai un katrā ziņā tajā jābūt šķipsniņai joku. Dažreiz briesmīgais var šķist jocīgs un otrādi. Parasti skumjas un prieks iet roku rokā. Man nekas nav pret patiesi nopietnām grāmatām, bet parādiet man bērnu, kurš rakstniekam saka: „Lūdzu, nejokojies!””

Grāmata izdota ar Igaunijas Kultūrkapitāla atbalstu.