Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir

kāds gudrs, kas meklē Dievu.

Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un

nekrietni; nav, kas labu dara, nav it neviena.

Vai tad to nesaprot ļauna darītāji, kas saēd manu tautu?

Viņi ēd gan Dieva maizi, bet Dievu viņi nepiesauc.

Psalmi, 53: 3–5

Lūk, ko par šo grāmatu saka † Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs:

Šī grāmata ir unikāla, jo pirmo reizi pasaules vēsturē pāvests atbild uz jautājumiem personiskā un tiešā intervijā. Acīmredzot tam ir nopietns iemesls. Benedikta XVI priekšgājējs Jānis Pāvils II, nespēdams atvēlēt laiku intervijai ar itāļu žurnālistu Vittorio Messori klātienē, uz viņa jautājumiem atbildēja rakstiski. Tā tapa grāmata Pārkāpjot cerības slieksni , kas drīz vien kļuva par dižpārdokli un izraisīja lielu interesi arī to cilvēku vidū, kas nav kristieši. Benedikts XVI ir ņēmis vērā Jāņa Pāvila II pieredzi, un tā kā ir pārliecināts, ka pašreiz izšķiras pasaules liktenis, vēlas izmantot visus iespējamos veidus, lai uzrunātu un pamudinātu cilvēkus ietekmēt apkārt notiekošos procesus. Grāmatā ir skarti daudzi būtiski jautājumi.

Vēlos izcelt dažus, kas, manuprāt, Latvijā ir īpaši aktuāli.

Bieži vien ir sastopams stereotips, ka ticība ir pretrunā ar prātu un ierobežo cilvēku, laupot tam prieku. Pāvests intervijā ļoti skaidri atklāj ticības racionalitāti un to, ka „kristietība rada prieku, sniedz plašumu”. Jaunajos laikos tika izcelti divi pamatjēdzieni: progress un brīvība. Pāvests parāda, ka progress — ja tas tiek izprasts vienīgi kā izziņa , pateicoties kurai pieaug mūsu varas iespējas, — var novest pie pasaules iznīcināšanas. Mūsdienu progresa koncepcijā pietrūkst labā, jeb, citiem vārdiem, — ētiskā aspekta, taču šo morālo dimensiju progresa īstenotājos nevar ienest ar varu. Šeit atklājas nepieciešamība pēc Baznīcas, kas vēršas pie cilvēka sirdsapziņas un to veido. Progresa laikmetā, apgalvo pāvests, „ir augusi mūsu varēšana, bet ne mūsu morālais un cilvēciskais lielums un potenciāls,” tāpēc no jauna ir „jāatrod iekšējais līdzsvars un nepieciešama arī garīga izaugsme”. Benedikts XVI ir ticies ar daudziem ievēro jamiem valstu vadītajiem un konstatē, ka redz viņos spēcīgu apziņu, „ka bez reliģiskas autoritātes spēka šī pasaule nespēj funkcionēt". Runājot par brīvības jēdzienu, ir jāpievērš uzmanība tā sauktajai negatīvajai tolerancei — kad dažāda veida minoritātēm tiek ļauts atklāti manifestēt savus uzskatus, bet vienlaikus notiek mēģinājumi izskaust kristīgos simbolus publiskajā telpā, piemēram, krustu. Tādējādi parādās kas līdzīgs vienvirziena brīvībai, citiem vārdiem sakot, laiciskuma jeb minoritāšu diktatūra. Līdz ar to, kā atzīst pāvests , tolerances vārdā tiek likvidēta tolerance,” kas ir īstais drauds patiesai demokrātijai. Intervijā tiek pārrunātas arī ar seksualitāti un ģimeni saistītas tēmas. Benedikts XVI atkārto pāvesta Pāvila VI vārdus: „Ja seksualitāti un auglību pašos pamatos nošķir, kā tas notiek tablešu [pretapaugļošanās — red.] gadījumā, tad seksualitāte kļūst par kaprīzi.” Savukārt runājot par ģimeni, pāvests izsaka ļoti spēcīgus vārdus: „Monogāmā laulība pieder pie pamatiem, kuros balstās Rietumu civilizācija. Ja tā sabrūk, tad sabrūk būtiskais mūsu kultūrā.” Neskatoties uz šķietamo sekulārisma triumfu Rietumu pasaulē, pāvests tic, ka relatīvisma laikmets, kas „neko neat zīst kā galīgu un ļauj tikai savam ego un paša vēlmēm būt par galīgo mērauklu”, virzās pretī savam galam. Šajā kontek stā, es domāju, Latvijas situācijā ir īpaši noderīgas pāvesta pārdomas par drosmi, kuru viņš raksturo kā spēju „nepakļauties uzskatu diktātam, bet rīkoties no iekšējās atziņas, arī ja tas sagādā nepatikšanas”. Iedvesmojoša ir arī pāvesta liecība par viņa iekšējo brīvību. Viņš saka: „Es esmu tas, kas esmu. Es nemēģinu būt kāds cits. Es dodu to, ko varu dot, un ko nevaru sniegt, to cenšos arī nesniegt. Es nemēģinu no sevis iztaisīt ko tādu, kas es neesmu.”

Arī tagad, neska toties uz grūtībām, redzams, ka visā pasaulē kopumā gan jauno priesteru, gan arī semināristu skaits pēdējos gados tomēr ir pieaudzis. Pāvests uzsver, ka kristietībai ir jāpiešķir „tas vienkāršums un dziļums, bez kura nav iespējama tās iedarbība”. Benedikts XVI ir izcils intelektuālis, tomēr tas viņam netraucē pazemīgi atzīt faktu, ka „Meksika kļuva kristīga brīdī, kad tajā parādījās Gvadalupes Dievmāte”. Pāvests lielā iekšējā brīvībā apgalvo, ka tā ir intelekta arogance, kas neļauj pieņemt prātam grūti saprotamās ticības patiesības. Tieši tā pamudina cilvēku teikt: „Es to nesaprotu, tāpēc tas nav iespējams.” Šeit viņš atsaucas uz Sent-Ekziperī, kurš „Mazajā princī” ironizē par sava laika prātīgumu: „Mazais Princis, kurš neko nesaprot no gudrajām lietām, galu galā redz vairāk un saredz labāk.” Visbeidzot, runājot par savu grāmatu „Jēzus no Nācaretes”, Benedikts XVI atklāj, ka gribējis tajā parādīt to, kas „šajā cilvēkā Jēzū — jo Viņš ir reāls cilvēks — ir vairāk nekā cilvēks”. Pāvests skaidri pasaka, ka „pats saviem spēkiem cilvēks nespēj tikt galā ar vēsturi. „To, ka cilvēks ir apdraudēts un apdraud sevi un pasauli, to savā ziņā atklāj arī zinātniskie pētījumi.

Pēters Zēvalds (1954) ir bijis vācu preses izdevumu Spiegel, Stern un Süddeutschen Zeitung redaktors.Pieredzējušais žurnālists ir biogrāfisko izdevumu Benedikts XVI: tuvplāns un Pāvests Benedikts XVI: patiesības kalps autors.Savulaik viņa sarunu biedrs bija kardināls Jozefs Racingers, Vatikāna Ticības mācības kongregācijas prefekts. Šo interviju ierosmē ir tapuši divi citi darbi: Zemes sāls un Dievs un pasaule.Šajā grāmatā norisinās Pētera Zēvalda un pāvesta Benedikta XVI domu apmaiņa.

Šeit varat lejuplādēt grāmatas fragmmentu: http://goo.gl/iDYJc