Inese Paklone “Es picas brālēnu cepu”, 75.lpp, māksliniece Vivianna Maria Stanislavska, PĒDĒJIE EKSEMPLĀRI!

fragmentu varat lasīt te: https://ej.uz/cs9g

Dzejas krājums atklāj visai pašpārliecināta Rīgas puikas Alberta un viņa ģimenes dzīvi, kuru lasītājs var vērot caur zēna īpašo skatījumu un secinājumiem. Tas, cik trāpīgi ir bērnu vērojumi, autore pamanījusi gan sarunās ar Albertu, kurš patiesībā ir daudz kautrāks nekā atklāj dzejoļi, gan Niku, kurš ir zinātkārs prātvēders (no viņa mutes: es šodien redzēju ko satraucošu – skudras apēda kāpuru; viņš arī taupās un neēd vecvecāku paredzēto “īsto ēdienu”, lai paliktu vieta saldējumam), gan ar dvīņiem Bruno un Edgaru, kuri šoruden aizgājuši uz skolu.

Dzejoļi atklāj zēna pasauli ar mammas zīmītēm pie ledusskapja, viņas brīnumaino cepumu kārbu un bērnu svētku cepurēm, tēta iemācīto būvēšanu, makšķerēšanu, Eiropas monētu krāšanu, vecmammas tēju plauktu, viņas tamborētajām pasaulēm un gatavotajām pusdienām. Zēna vērīgajam skatam nepaslīd garām arī vectēva sāpošā mugura, kurpju tīrīšana visai ģimenei, augšanas atzīmes uz stenderes, picas brālēna cepšana un cerība saņemt dāvanā divus penāļus ar Džeronīmo Stiltonu, kas viņam būs vajadzīgi skolai.

Alberts ļoti, ļoti grib iet skolā, lai arī patiesībā ir slepenais aģents 006, par kuru nezina pat savējie, kur nu vēl svešinieki.

Lasot šos dzejoļus ir jūtams, ka to autore zina kādu slepenu recepti, lai dzejolis uzrunātu bērnu, paliekot tā atmiņā, tam kļūstot par “savējo”.

Dzejas krājumu papildina Viviannas Marias Staņislavskas ilustrācijas.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu